Ievirzes jautājumi

Intervijā visnoderīgākie jautājumi ir:

  • raksturojošie: kā? kādā veidā?
  • cēloņa: kāpēc?

Pretrunīgi, provocējoši jautājumi dod iespēju iegūt plašāku skaidrojumu atspēkojumā.

Jautājumu veidi

Inta Gāle Kārpentere piedāvā šādu klasifikāciju1.

1. Lielie maršruta jautājumi

Tie ir visaptveroši jautājumi, kas ved cauri laikam, telpai, notikumiem. Var jautāt, kā gatavojuši ēst, mazgājuši veļu, kā svinējuši svētkus, kādas bijušas mēbeles, kā mainījusies arhitektūra u.tml. Var, piemēram, jautāt šādi:

«Aprakstiet kādu tipisku dienu komunālajā dzīvoklī vai pastāstiet, kā svinējāt savu vārdadienu.»

2. Mikromaršruta jautājumi

Šie jautājumi koncentrē uzmanību uz kaut ko atsevišķu. Ar tiem kaut ko var noskaidrot precīzāk. Pieturoties pie pētījuma par māju un dzīvi tajā, varētu jautāt, kā šajā mājā pirms kara mazgājuši veļu, ko ēduši brokastīs u.tml. «Sīkumos redz kultūru,» raksta Imants Ziedonis.

3. Pieredzes jautājumi

Tos uzdod vēlāk, jo, likdami iedziļināties atmiņās, tie ir grūtāk atbildami.

Piemērs: «Aprakstiet kādu netipisku notikumu komunālajā dzīvoklī.»

4. Precizējošie jautājumi

Ar tiem noskaidro, ko katrs saprot ar attiecīgiem valodas apzīmējumiem. Tas ir īpaši svarīgi, ja intervētājs un stāstītājs nenāk no vienas kultūras, kā arī tad, ja savākto informāciju izmantos citu kultūru pārstāvji.

5. Zondējošie jautājumi

Ļauj noskaidrot vairāk un labāk nekā pārējie jautājumi. Tie palīdz stāstītājam dziļāk un pilnīgāk izteikties.

Piemērs: «Vai jūs varētu tuvāk pastāstīt par citiem cilvēkiem, kas kopā ar jums dzīvo komunālajā dzīvoklī, – kādas tautības viņi ir, kādas ir viņu paražas?»

Zondējošos jautājumus var uzdot arī par pagātnes notikumiem, ar tiem var palūgt kaut ko vēlreiz atkārtot, lai noskaidrotu, vai stāstītājs to atkārto tāpat kā iepriekš vai kaut ko izmaina. Var zondēt arī ar klusēšanu. Tad intervētājs ar interesi un vaicājoši skatās stāstītājā, it kā teikdams: «Tas bija interesanti, tieši tas, kas vajadzīgs, bet stāstiet vēl!» Klusums ļauj stāstītājam padomāt. Tomēr, ja klusums ieilgs, abi sāks justies neērti. Intervētājam jāļauj, lai stāstītājs klusumu aizpilda. Šāda klusēšana nebūs bijusi veltīga.

6. Apstrīdošie, provocējošie jautājumi

Pajautājiet, izejot no pretējā:

Jūs droši vien bērnībā nebijāt palaidnis? Vai: Izsūtījumā droši vien visi jutās vienādi? Vai iznāk, ka visu padomju laiku dzīvojāt kā cietumā?

Ja ar apliecinošu jautājumu (piemēram, «vai teiktais pierāda, ka bija grūti pierast dzīvot komunālajā dzīvoklī?») var iegūt tikai atbildi «jā, noteikti», tad apstrīdošs, negatīvi ievirzīts jautājums var izraisīt veselu stāstu. Piemēram:

«Vai tiesa, ka saimniece, palielinot īres maksu, domā tikai par savu peļņu?»

Nu stāstītājs var protestēt, minēt daudzos labiekārtojumus, ko saimniece mājā paveikusi, kā arī tos dzīvokļus, kuriem īres maksa nav palielināta.

7. Strukturālie jautājumi

Noskaidro paša stāstītāja izpratni. Tādējādi var uzzināt, kā stāstītājs pats sakārto iegūtās zināšanas par attiecīgajām lietām, vai pārliecināties par terminu precizitāti, notikumu secību, attiecībām.

8. Atkārtotie jautājumi

Dod iespēju iedziļināties sarunā – t.i., pieiet tematam no dažādām pusēm.

Piemērs: «Gribu vēlreiz jautāt par to, kā jutāties, kad pēc izvešanām palika daudz tukšu dzīvokļu?»

Ja atkārtotus jautājumus uzdod prasmīgi, tad par vienu un to pašu tematu var uzzināt daudz vairāk. Vienreiz var atgriezties pie teiktā kā faktoloģiska notikuma, otrreiz – vadoties no emocijām vai salīdzinot ar kaut ko citu.

Ieklausīšanās

Var uzskatīt, ka ikvienu dzīvesstāstu veido vairāki stāsti. Stāstījuma gaita jāmaina un arī precizējoši jautājumi jāuzdod brīdī, kad viens stāsts ir beidzies un iestājusies garāka pauze. Pārtraucot iesāktu stāstu ar precizējošiem jautājumiem, tiek pārtraukta domas gaita un cilvēks tiek novirzīts no tā, ko gribēja pateikt. Dažkārt cilvēki lieliski atgriežas pie stāsta līnijas, ko iesākuši pirms precizējošā jautājuma. Bet dažkārt stāsts turpinās citā virzienā un tēma paliek nenobeigta. Tādēļ precizējošie jautājumi jāatstāj intervijas beigām. Tomēr lielākā daļa precizējošo jautājumu rodas stāsta gaitā un beigās aizmirsīsies, ja tos nepierakstāt. Dažkārt gadās, ka pats stāstītājs ir novirzījies no stāsta par savu dzīvi un sācis apspriest kaimiņus, jaunākos politiskos notikumus u.tml. Atgriezieties pie tēmas palīdzēs tādas frāzes kā –

Iepriekš jūs stāstījāt.., Atgriežoties pie.., Pirms mēs runājām par šo..

Dažreiz cilvēki lauza galvu par to, ko drīkst jautāt un ko nedrīkst. Neuzdodiet jautājumus, uz kuriem pats nevēlētos atbildēt.

Pareizā kontekstā var jautāt jebko. Bet, ja neizjūtat kontekstu, jautājums nevietā var apturēt visu sarunu.

  1. Gāle-Kārpentere, Inta. Mutvārdu intervija: teorija un prakse. No: Spogulis. Sast. Māra Zirnīte. Rīga : Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācija «Dzīvesstāsts», 2001, 166.–168. lpp. ↩︎

Tālāk
Atpakaļ