Baikāla ezers
Šīs ir vienas no manām mīļākajām atmiņām par ekspedīcijās sastaptajiem cilvēkiem. Ja nemaldos – viņu sauca Lange Anniņa, un viņa dzīvoja netālu no Ventspils. Pie viņas bijām vēl dziļajos padomju laikos. Toreiz lielu atklātību no iztaujājamiem cilvēkiem nevarēja gaidīt. Nevienam negribējās pieminēt ne izsūtīšanas, ne represijas, ne radus ārzemēs. Pie lielākas uzticēšanās dažkārt varēja nonākt tikai pie atkārtotiem apmeklējumiem un ilgstošākas draudzēšanās. Bet ar Langi Anniņu bija citādāk. Viņa viegli un brīvi izstāstīja visu, kas ar viņu noticis garajā mūža gaitā. Gan arī reti nācies sastapt cilvēku, kas tā starotu visaptverošā labvēlībā pret visu pasauli.
Viņa bija pabijusi ieslodzījumā padomju lāģerī. Lieta tā, ka mežos arvien tie izsalkušie vīrieši. Vācu laikā mežā badaini sarkanie partizāni. Jūs saprotat – ziemas laikā vīrietis mežā bez speķa un rupjmaizes nevar iztikt. Kādam tas viņiem jāpiegādā. Bet vācu laikā Anniņa kaut kā netiek noķerta. Bet tad pienāk padomju laiki. Mežā atkal ir badaini vīri. Tie tāpat nevar iztikt bez speķa un rupjmaizes. Bet padomju laikā noķer gan Anniņu gan citus izsalkušo vīru apgādātājus, Anniņu tiesā un viņa nonāk lāģerī.Neatceros, uz cik gadiem – bet nav jau citu mēru kā 10 vai 25 gadi.
Anniņa ir laikam vienīgā manā plašajā , gan stipri vēlāk aptaujāto represēto pulkā, kas ar tādu vieglumu atcerējās savus ieslodzījuma gadus. Vispirms – vecāki bija jau miruši, brāļu, māsu un ģimenes viņai nebija, un viņa apzinājās, ka neviens viņas dēļ necieš un arī pārāk neskumst. Tas bija liels atvieglojums.Viņa redzēja, cik ļoti rūpes par tuviniekiem nomāc citas ieslodzītās sievietes. Bet bija vēl viens apstāklis. Kādreiz sen sen – vēl jaunībā – Anniņa bija redzējusi iespaidīgu bildi, kurā attēlots Baikāla ezers. Tā uz viņu bija atstājusi dziļu iespaidu, un radījusi pilnīgi nerealizējamu vēlēšanos - kādreiz ezeru redzēt savām acīm. Un nu – varat iedomāties – viņa bija aizvesta jau labu gabalu vēlamajā virzienā. Ilgāku laiku uzturoties lāģerī un pamazām iepazīstot kārtību, kāda tur valda, Anniņa saprata, ka, ja ieslodzītā ir vesela un stipra, viņu sūta vēl tālāk. Tā viņa šķitās izpratusi valdošo kārtību. Katrreiz , kad visas ieslodzītās stāvēja ierindā, un načaļņiki prasīja – vai žālobas par veselību nav, Anniņa spēra divus soļus uz priekšu un kliedza – Zdorov! Un patiesi – laiku pa laikam viņu atkal aizsūtīja tālāk. Nebija jau tik viegli izprast, kur tu, cilvēks, atrodies, un kur ir Baikāla ezers, bet bija arī ļoti izglītotas likteņa biedrenes, kas šajā ziņā palīdzēja, kaut arī karte bija jāzīmē smiltīs ar pirkstu. Beidzot Annņa jau sāka baidīties, ka viņu neaizsūta Baikālam garām. Bet - nemanot bija jau pagājuši vairāki gadi, pienācis Staļina kulta krišanas un vispārējais ieslodzīto reabilitēšanas laiks, un – jau esot stipri tuvu iecerētajam mērķim – Anniņa tiek brīvībā un tiek aizgādāta pretējā virzienā – uz mājām.
To nu visu viņa vairāku manu apmeklējumu laikā ir izstāstījusi, un tiešām jāsaka – mani stipri iespaidojusi.
Tajos darbības gados man tāds paradums – tiem gada laikā satiktajiem cilvēkiem, ar kuriem man izveidojušies sevišķi tuvi sakari, es gada beigās, ap Ziemassvētku laiku un Jaungadu , aizsūtu kartiņu ar apsveikumu un visa laba novēlējumiem. Anniņai arī. Steigā visu darīdama, es nevaru neko labāku izdomāt kā uzrakstīt – Cerams, Anniņ, ka jūs beidzot kādreiz ieraudzīsiet Baikāla ezeru. Vai kaut kā tamlīdzīgi. Katrā ziņā ezers tiek pieminēts.
Kā jau parasti, tas notiek lielā skubā, beidzot viss gatavs, sarakstītās kartiņas un aploksnes pastkastē iemestas, nu es apsēžos un sāku domāt. Ko es īstenībā tai Anniņai uzrakstīju? Kā viņa to sapratīs? Vai neizklausās pēc piedraudēšanas? Beigās man sametas tik šķērma dūša, ka es sagaidu algas dienu, saķeru taksi un aizdrāžu pie Anniņas. Tālu jau nav. Ieraugu Anniņu un kliedzu pa gabalu – Anniņ, Anniņ – kā jūs sapratāt to, ko jums rakstīju? Anniņa pagriežas pret mani ar laipnu smaidu un saka – Nebaidieties, es visu pareizi sapratu.
Esmu vienam otram šo izstāstījusi un dabūjusi novērtējumu – abas vienādi gudras. Uzskatu to par komplimentu.
Pierakstīts 2022. gada martā