Dzīvesstāsts un pašapziņa. Mutvārdu vēsture Latvijā

Kopsavilkums

Kolektīvā monogrāfija veltīta dzīvesstāstu un pašapziņas izpētei, parādot, cik atšķirīgi iespējams skatīt pašapziņas jēdzienu, atklājot dažādas vēsturiskās situācijas, kuru priekšplānā izvirzās pašapziņa, tai skaitā sevis apzināšanās jēga un nozīme pagātnē, tagadnē un nākotnē. Grāmatas pirmās daļas septiņās nodaļās aplūkotas biogrāfisko naratīvu attiecības ar vēsturi, identitāti, pretrunīgo sociālo atmiņu un tās līdzāspastāvēšanas vai konfrontācijas tendencēm nākotnē. Vienlaikus uzmanība pievērsta arī kolektīvai atmiņai, vēstošai identitātei, parādot valodas un stāsta konstruktīvo līdzdalību sevis saprašanā, starpkultūru dialoga veicināšanā, nacionālās identitātes apzināšanās procesā. Grāmatas otrajā daļā iekļauti fragmenti no 13 dzīvesstāstiem, kas kalpojuši par avotiem pirmās daļas uzrakstīšanai, sniedzot priekšstatu par cilvēka mēroga vēsturi, par stāstiem, kas veido un saskaņo kopējo Latvijas vēstures stāstu. Dzīvesstāsti parāda, kā noteikts vēstures notikums iegūst individuālu seju, kas piepildīta ar emocijām, vērtējumiem un pašapziņu. Atmiņas vēsta par bēgļu gaitām; par pretrunīgo attieksmi pret iesaukšanu Otrā pasaules karā – gan vienas, gan otras karojošās puses armijā. Dzīvesstāsti atklāj šīsdienas skatījumu uz padomju laika pieredzi, nacionālo un novadu kultūras identitāti, kas atklājas subjektīvajos vēstījumos.