Ievads. Atmiņu ceļš no paaudzes uz paaudzi

Kopsavilkums

Ievaddaļā monogrāfijas zinātniskā redaktore Vieda Skultāne paver plaša spektra skatījumu uz atmiņu pārnesi no paaudzes uz paaudzi, pievērš lasītāja uzmanību tādām parādībām kā atcerēšanās un aizmiršana, atmiņu vietas un vide, atmiņu temporālie režīmi, arī uz sekām, kādas cilvēka psihē atstāj smagi, traģiski notikumi. Iezīmēta iedzīvotāju kustība – pārceļošana vai, otrādi, vietai piesaistīts dzīvesveids – un tā ietekme uz atmiņu pārnesi. Lai kā arī atmiņās būtu tēlota pagātnes pieredze, vajadzība pārvarēt nepastāvību rod izpausmi vēlmē iemūžināt atmiņas, izkopt memorializācijas prakses. Autore piesaka skatījumu uz dzīvesstāstiem kā mutvārdu priekšnesumu, kurš, līdzīgi kā drāma uz skatuves, morāles jautājumus risina dzīvē.

Atsauce: Skultāne, V. (2022) Ievads. Atmiņu ceļš no paaudzes uz paaudzi. Atmiņu mantojums paaudzēs: dzīvesstāstu perspektīva (4.-17. lpp.). Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts.

«Mūsu projekts pēta atmiņu ceļošanu no paaudzes uz paaudzi. Mēs iezīmējam šos ceļojumus, pētot vairāku paaudžu dzīvesstāstus, it īpaši tos, kurus stāstījuši vienas ģimenes dažādu paaudžu pārstāvji. Naratīvā perspektīva ļauj identificēt ne tikai to, kas ir vai nav pārnests no vienas paaudzes uz citu, bet arī īpašos valodas paņēmienus, kā atmiņu pārnese ir notikusi. Kā stāstījuma pētnieki mēs pievēršam uzmanību arī valodas formai, ne tikai tās nozīmēm. Lai gan mūsu pētījums sākās, sekojot šiem mērķiem, tā gaitā saskārāmies ar vairākiem citiem jautājumiem. Tie saistīti ar literatūrā bieži sastopamiem jēdzieniem – atmiņu vietām, aizmiršanu, identitātes atrautību, visbeidzot – ar pašu paaudzes jēdzienu.»