Pielikumā sniedzam izvilkumus no četriem dzīvesstāstiem, kurus stāstījušas vienas dzimtas sievietes. Reti izdodas uzklausīt atmiņu stāstus tik ciešā paaudžu secībā. Tajos var sekot gan sižetiem un katram laikmetam raksturīgām reālijām, gan cilvēka pašizjūtai un personības izpausmēm, gan dzīves filozofijai un attieksmei pret iekšējām (ģimenē valdošām) un ārējām (sabiedrībā pieņemtām) vērtībām, to respektēšanu vai, gluži otrādi, noraidīšanu. Neparasta ir šo paaudžu satikšanās Nacionālās mutvārdu vēstures krājumā. Sekojot Sēlijas novadpētnieku ieteikumam, 2000. gadā notika intervija ar Elvīru Elksni – raitu stāstītāju un sēliskās kultūrvides pazinēju. Viņas atmiņas uzklausīja Māra Zirnīte no Rīgas un Māra Lazda, tolaik topošā vēsturniece no ASV, kas tagad ir docētāja Ņujorkas Pilsētas universitātes Bronksas koledžā. Elvīra Elksne dzīvoja kopā ar meitu un svaini Allažos privātmājā iekopta dārza vidū. Tuvojās viņas 94. mūža gads, un stāstāmā bija daudz. Saruna ritēja nesteidzīgi, pēc kāda laika notika vēl otra intervija, un stāsts tika papildināts. Pēc 19 gadiem pie mutvārdu vēstures pētniekiem atnāca Elvīras Elksnes mazmazmeita Ilga Vālodze Ābele. Viņa studēja maģistrantūrā folkloristiku un iepazinās ar mutvārdu vēstures krājumu, kur Elvīras Elksnes dzīvesstāsts jau bija priekšā. Ar Ilgas Vālodzes līdzdalību varēja sapulcināt vienkopus tās pašas dzimtas četru paaudžu sieviešu atmiņas. Ilga Vālodze intervēja savu vecomāti Gaidu Ābeli un sarunāja intervijai arī mammu Andu Ābeli.
Atsauce: Zirnīte, M., Garda-Rozenberga, I. (2022) Vienas dzimtas četru paaudžu sieviešu atmiņas. Atmiņu mantojums paaudzēs: dzīvesstāstu perspektīva (180.-234.lpp.). Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts.
«Elvīra Elksne (dzimusi 1906. gadā): Pilsētniece laukos. Triju gadu vecu mani aizveda uz laukiem, jo vecāki tur bija iepirkuši zemi. Sākumā dzīvojām rijā, kamēr cēla pastāvīgo dzīvojamo ēku. Tur bija māla klons, un man ļoti nepatika, jo viss bija tumšs un drēgns. Es raudāju un prasījos atpakaļ pie tantes uz Rīgu. Manai mammai divas māsas bija ar kalpiem apprecējušās, par cik vectēvs, vecāmāte ar bija kalpu cilvēki. Viņas atnāca te, uz Rīgu. Un arī labi dzīvoja, kā strādnieki pat ļoti labi dzīvoja. Karš visu sajauca. Un pēc kara māsīcas, brālēni (man bija 9 brālēni un 6 māsīcas), visi skolojās un pēc kara dzīvoja Rīgā. Cits vairāk, cits mazāk izskolojās. Mammas māsai bērnu nebija, es viņai biju tas audžubērns. Tā mana mamma ar māsu, abas divas, bija norunājušas.»