Mutvārdu vēsture krīžu situācijās

Kopsavilkums

2022.gada 26.augustā, pusgadu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, ukraiņu vēsturniece Gelinada Grinčenko (Gelinada Grinchenko) publicēja rakstu, kuru iesāka ar vārdiem: «Marta sākumā es biju spiesta atstāt Harkivu. Es, kas lielāko savas profesionālās dzīves daļu biju pavadījusi, pētot Otrā pasaules kara vēsturi, pati kļuvu par kara liecinieci, upuri, traumas skartu cilvēku, tādu, kurš ir cietis zaudējumus. Es ieguvu personīgo pieredzi tajā, kas agrāk bija mana pētniecības joma: es piedzīvoju karu, zaudējumus un bēgšanu» (Grinchenko 2023). Balstoties gan profesionālajā pieredzē, gan jauniegūtajā pieredzē, raksta turpinājumā vēsturniece pauž savas pārdomas par mutvārdu liecību vākšanu kara apstākļos. Proti, vispirms viņa uzdod jautājumus, kas skar šādu pētījumu tehnisko pusi – kas tiks intervēti, kā šie cilvēki tiks atrasti un kā tiks ierakstīti viņu stāsti? Taču, kā viņa norāda, pirms atbildēt uz šādiem jautājumiem, vispirms ir absolūti nepieciešams konceptualizēt pētījuma mērķi, kas būtu tālejošāks nekā acīmredzamais jeb vispārīgais iemesls, proti, darīt to tādēļ, «ka cilvēki vēlas par to runāt, un mēs, pētnieki, savukārt vēlamies saglabāt viņu atmiņas, kamēr tās ir svaigas un pirms tās ir skāruši citi atmiņu slāņi un interpretācijas» (Grinchenko 2023). Tomēr šis «svaigums» ir tikai viena monētas puse; otru pusi iezīmē tas, ka notikumi, par kuriem runā mūsdienu liecinieki, turpinās, un tos ir grūti nodalīt no dažādiem kontekstiem. Nav zināms, kad tie beigsies; nav zināms, kādas varētu būt to tālākās vēsturiskās interpretācijas. Kopumā var teikt, ka šādi tiek vākti «mutiski stāsti par pagātni, kas vēl tikai top». Un, lai gan autore norāda, ka šāda viņas piesardzība jeb šaubas nenoliedz nevienu projektu, kura pamatā ir liecinieku iztaujāšana par neseniem notikumiem, viņasprāt, ir ārkārtīgi būtiski vispirms izprast un definēt, kas tieši ir tas, kas tiek pētīts.

Atsauce: Krūmiņa, M. (2023). Mutvārdu vēsture krīžu situācijās Cilvēks un cilvēksituācija sabiedrībā un kultūrā. Latvijas Universitātes 81. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums (156.-161.lpp.).