Latvijā mutvārdu vēstures zinātniska izprašana un krājumu veidošana nav daudz vecāka par atjaunotās Latvijas republikas vēsturi. Tās veidošanās un attīstība ir bijusi cieši saistīta ar valstī notiekošajām demokratizācijas un pluralizācijas tendencēm. Savā referātā es gribētu palūkoties uz nozares attīstību un tendencēm, kas notikušas šo gadu laikā, abstrahējoties no tīri institucionālām, zinātnes politikas, finanšu u.c. problēmām, kas nozari ir pavadījušas. Jebkurš mans jautājums, pamatoti var tikt nivelēts ar projektu un finansējuma trūkumu, es to apzinos, bet šajā reizē no tā ieteiktu distancēties, koncentrējoties uz trim jautājumiem. 1) Mutvārdu vēstures no tās tapšanas brīža ir ticis uzskatīts kā simboliska vieta, kur no vēstures metanaratīviem izstumtie iegūst savu balsi. 20. gs. 90tajos gados, pēc pusgadsimta dzīves padomju totalitārajā vēstures matricā, kā izstumtie varēja klasificēties ļoti liela sabiedrības daļa. Pirmskara paaudzes, kā arī padomju režīma deportēto, represēto, trimdas latviešu stāsti saprotamu iemeslu dēļ sāka aizpildīt gan publisko atmiņas lauku, gan arī mutvārdu vēstures krātuves. Notika vēstures atgūšanas un apjēgšanas process, kurā iepriekš noklusētie vai tikai ģimenes atmiņā pastāvošie naratīvi tika izcelti, veidojot daļu no mūsdienu kolektīvās atmiņas. Bijušās apspiestās atmiņu kopienas kādā brīdī kļuva par dominējošajām. Mutvārdu vēsture šajā gadījumā pazaudēja savu sākotnējo mērķi, kļūstot jau par valdošo naratīvu pastiprinošu nozari. Būtiski, šajā gadījumā ir uzsvērt, ka daudzas citas atmiņu kopienas faktiski tika izslēgtas no mutvārdu vēstures skatījuma, iecerētā pagātnes izpratnes plurālisma vietā iegūstot jaunas kontratmiņas kopienas un apspiestās atmiņas. Projekts par etnisko daudzveidību dzīvesstāstos šo jautājumu sāka risināt – pievēršoties gan tikai divām etniskajām grupām – romiem un krieviem. Tomēr paliek nefiksētas un attiecīgi arī nepētītas citas (gan etniskas, gan sociālas, profesionālās, dzimtes, pieredžu vai subkultūru) grupas. 2) Latvijā, diemžēl nav pienācīgi attīstījusies kopienu mutvārdu vēstures tradīcija, kā tas noticis ir citviet pasaulē, kur stāstījumi par pieredzēm ir kļuvuši par nopietnu resursu dažādām pieredžu kopienām. Diemžēl, mūsu apmācības semināri nav bijuši pietiekami efektīvi, lai šādas prakses attīstītu. Par to liecina kaut vai tas, ka mūsu ierakstītie dzīvesstāsti līdz šim nav pietiekoši interesējuši šo kopienu pārstāvjus. Problēma šeit ir dziļāka, ko es redzu sabiedrības nepietiekošajā izpratnē par kopīgo un kopīgoto atmiņu nozīmi mikrokopienu attīstībā, politiskās atmiņas dominantē par individuālajām un sociālajām atmiņām, kā arī pašu kopienu koncentrēšanos tikai uz aktuālu jautājumu risināšanu, neredzot to, ka pagātne var būt nopietns resurss tās vitalitātei. Šāds stāvoklis, no vienas puses, mums nerada jautājumus par akadēmiskās un kopienu mutvārdu vēstures mijiedarbību, uzdevumiem un rezultātiem. Tomēr tas rada arī jautājumus par pašas mutvārdu vēstures sociālo nepieciešamību. Sadarbība ar dažādām atmiņu kopienām, manuprāt, ir nepieciešama ne tikai pašām šīm grupām, bet arī mums, kā nozarei – nostiprinot savu nozīmi sociālo un humanitāro zinātņu jomā, gan arī paplašinot krājuma saturu un tā pētniecisko un sociālo nozīmi. Kā to izdarīt? Par to nepieciešamas papildus sarunas un ilgtermiņa taktiski redzējumi. 3) Mums nerada jautājumus, kāda ir mutvārdu vēstures krātuves nozīme. Tomēr mēs līdz šim neesam varējuši to pienācīgi izskaidrot ne akadēmiskajās aprindās, kur aizvien jūtama skepse pret izstāstīto pieredzi, kā subjektīvu un neuzticamu avotu, vai kur kvalitatīvās pētījumu metodes tiek pielietotas visai selektīvi, lai pastiprinātu kvantitatīvos datus. Šajā gadījumā jāuzsver, ka ierakstīto stāstu socioloģiskā nozīme ir ierobežota laikā, ņemot vērā, ka atmiņas ir mainīgas un cilvēki savas pieredzes pārveido gan subjektīvu, gan objektīvu iemeslu vadīti. Mēs savā darbā un darbībās esam uzsvēruši mutvārdu vēstures projekta starpdisciplinaritāti, kas no vienas puses ir stiprinājušas zinātnisko kapacitāti, bet no otras puses ir veidojušas arī nozares periferizāciju. Būtu jācenšas veidot komunikāciju, uzsverot krātuves tieši humanitāro raksturu, kur savulaik ierakstītās intervijas, fiksē gan sava laika cilvēku sociālās vērtības, atmiņas, gan arī faktus un skatījumus, kas veidoti no dažādiem skatupunktiem, dažādām vietām, dažādām sociālajām pozīcijām. Krājuma nozīme šādā skatījumā, nevis zaudē savu vērtību, bet kļūst nozīmīga jau kā vēstures avotu krātuve, kurā parādās dokumentos nefiksētā, no metanaratīviem izslēgto vēsture, kas ir svarīgs resurss ne tikai šodienas, bet arī nākotnes pētniekiem.