Mutvārdu vēsture (MV) piedāvā pētniekiem metodi, kas ļauj apzināt cilvēku vairākās dimensijās, skarot iekšējās un uz ārieni vērstās dzīves attiecības, raksturu, spējas, morālās un estētiskās īpašības, savstarpējās saites, kā arī daudz citas iezīmes, kas nosaka cilvēka vietu sabiedrībā. MV atklāj cilvēka lomu vēsturē un apliecina cilvēka reakciju, iekļaušanās spēju dažādās dzīves situācijās. Mutvārdu vēsture iezīmē ne tikai uzmanības centra pārbīdi (no vispārīgā uz atsevišķo), bet arī jaunus pētījumu laukus un problēmas sociālajā vēsturē (Thompson, 1989: 6). 1918. gadā, kad pēc revolūcijas Krievijā plosās Pilsoņu karš. Tolaik Adelīna Rozīte, (dzim. 1899) strādā dzelzceļa rēķinvedībā un brauc līdzi vilcienam. Dzelzceļa gala stacijā Ribinskā viņa atceras gan impērijas sociālās vēstures skatus, gan arī personīgo kultūras pārdzīvojumu: «Es vaļsirdīgi visu izstāstīju, ka es esmu iebraukusi Ribinskā un mana iestāde, kurā es strādāju uz dzelzceļa, likvidējas, un, kad mēs beigsim likvidāciju, tad nezinu, ko ar mums darīs. Un tad viņas man stellējās priekšā, ka viņas ir slepenās, un viena bija no Pēterpils studente un otra bija studente turpat no Ribinskas. Un viņas apgādā cara virsniekiem privātās drēbes. Un viņas man uzticējās, un es tad biju viņām sabiedrotā. Es bieži pie viņām gāju. Un tad viņas mani aizveda uz operu «Pīķa dāma»… Es nekad nebiju bijusi operā. Tad es pirmo reizi mūžā redzēju operu.» MV grupas zinātnisko sasniegumu sarakstā var minēt, to, ka pirmo reizi ir ticis konceptualizēts tieši Latvijas situācijai piemērojams paaudzes jēdziens, identificējot sešas atšķirīgas paaudzes Latvijā 20. gadsimtā, kas paver jaunas dimensijas nākamajos pētījumos. Var minēt paaudžu identitātes īpašību un atmiņu pārneses mehānismu analīzi, kā arī dažādu sociālo faktoru (piemēram, nemateriālā mantojuma, etniskās kultūras, sociālo traumu) klātbūtni atmiņu stāstījumos. Iedziļinoties paaudžu atmiņas pārnesē, iezīmējas sociolingvistiskās situācijas dinamika Latvijā dažādos novados. «Tad mana vecāmāte, mammas māte, tur pie savas meitas un znota bija dzīvojusi, kā senāk teica, uz dipatāja. [..] Tā bija alga par to, ka vecāki pie saviem bērniem kā kalpotāji strādāja. Tā darīja, visā Kurzemē tā darīja. Vismaz sēļu zemē noteikti. Bet tas jau bija senāk – manas vecāsmātes laikā. Tas bija patiesībā latviešiem līdz revolūcijai.» (E. Elksne, dzim. 1906. Rīgā) Biedrojoties ar dažādu nozaru pētniekiem – folkloristiem, kultūras pētniekiem, antropologiem, politologiem, komunikācijas pētniekiem – iespējams caur dzīvesstāstiem sniegt sabiedrības attīstībai svarīgas atziņas. Aizsākoties mutvārdu vēstures pētījumiem Latvijā, socioloģe Ritma Rungule jau 1993. gadā pievērsa uzmanību cilvēka dzīves izpētes nozīmei socioloģijā (Rungule, 1993: 25). Tolaik līdzās valdošajiem kvantitatīvajiem pētījumiem kvalitatīvā pieeja pavēra jaunas iespējas, liekot iedziļināties, izvērtēt, meklējot cēloņus, apstrīdot sabiedrībā pieņemtos stereotipus. Mutvārdu vēstures klasiķis britu pētnieks Pols Tomsons uzsver, ka saites starp vēsturi un sabiedrību nedrīkst būt vienpusējas, bet gan kā dialektiska apmaiņu sērija – starp informāciju un interpretāciju, starp tiem, kas izglīto un tiem, kas mācās, starp šķirām un paaudzēm. MV atrod varoņus ne tikai līderos, bet arī starp vienkāršiem ļaudīm. Vienlaikus tā liek pārvērtēt vēstures mītus un autoritātes, kas tos uztur. (Tompson, 1989: 21) Mutvārdu vēsture izriet no cilvēka, neatkarīgi no sociālā stāvokļa un varas pozīcijas. Jo biežāk cilvēki uztic savas atmiņas arhīvam – sabiedrībai atvērtam krājumam, jo vairāk avoti kļūst pieejami, jo plašāks vēršas sabiedrības izziņas lauks.