Šīs ir vienas no manām mīļākajām atmiņām par ekspedīcijās sastaptajiem cilvēkiem. Ja nemaldos – viņu sauca Lange Anniņa, un viņa dzīvoja netālu no Ventspils. Pie viņas bijām vēl dziļajos padomju laikos. Toreiz lielu atklātību no iztaujājamiem cilvēkiem nevarēja gaidīt. Nevienam negribējās pieminēt ne izsūtīšanas, ne represijas, ne radus ārzemēs. Pie lielākas uzticēšanās dažkārt varēja nonākt tikai pie atkārtotiem apmeklējumiem un ilgstošākas draudzēšanās. Bet ar Langi Anniņu bija citādāk. Viņa viegli un brīvi izstāstīja visu, kas ar viņu noticis garajā mūža gaitā.
Muzejā ir notikuši visādi brīnumaini atradumi. Viens no lielākajiem – Akmens ielas muzeja kapitālā remonta laikā. Muzeja krājumi, dokumentācija un mēs paši uz vairākiem gadiem bijām evakuēti uz pagaidu telpām toreizējās Ļeņina, tagadējās Kuldīgas ielas viena nama sētas mājā. Bet man vai kādam citam katru rītu un vakaru bija jāierodas, lai atslēgtu un pieslēgtu signalizāciju. Kādu dienu es atkal ierodos darba dienas beigās, lai veiktu šo pienākumu, un konstatēju, ka mūsu remontvīri iegrimuši dziļās vēstures studijās.
Kādreiz mēs pārbaudījām iebraukušos ārzemju latviešus ar anekdošu palīdzību. Ja viņi saprata mūsu stāstītās anekdotes – un to jau varēja redzēt – tad viss kārtībā, ar viņiem varēja runāt. Bet bija arī tādi, kas nesaprata. Viņus izglītot mēs neuzņēmāmies. Nebija jau laika.
Kad es domāju par mūsu jauno paaudzi, es saprotu, ka viņi arī tos laikus nesaprastu.
Par padomju laikiem kaut ko pilnvērtīgu varētu uzrakstīt tikai tajos dzīvojis postpadomju cilvēks. Es ceru, ka kāds to izdarīs.
Padomju laikā par padomju pilsoņu un muzeju darbinieku pareizu ideoloģiju rūpējas visi – partija un valdība, izglītības sistēma, prese, radio un televīzija, Muzeju pārvalde un tās organizētie dažādie kursi, kuros, kā tas tomēr jāatzīst, bez visa pārējā māca arī daudz un dažādas katra laika muzeju darbiniekiem nepieciešamās iemaņas.
Bet, lai aiz ļaunprātības vai vieglprātības netiktu izpausti svarīgi valsts noslēpumi vai arī netiktu kaut kādā veidā apšaubīta neizbēgamā komunisma uzvara, vai lai netiktu rādīts kaut kas laimīgo šodienu kompromitējošs vai ļauno pagātni cildinošs, par to rūpējas Galvenā Literatūras pārvalde, ko latvieši, kas šo iestādījumu iemantojuši reizē ar padomju varu, sauc no krieviem palienētā vārdā – Glavļits.
Šis ir mutvārdu atmiņu gabaliņš – bet, kā katrā mutvārdu daiļrades paraugā, tajā ir vairāk vai mazāk patiesība. Sākas tas 1945. gada maijā – 9. maijā ir kapitulācija, kā tolaik uzskata, bet Sarkanā armija ienāk kādas dienas vēlāk. Nav zināms, īsti kurā datumā, bet drīz vien pie Ventspils pasta (ēka Kuldīgas ielā, ko mēs šodien saucam par Veco pastu) piestāj militārs vāģis, izlec ārā pulciņš padomju karavīru, ieskrien pastā, pagrūž nost darbiniekus, sakampj lielo pasta seifu, ar pūlēm iedabū mašīnā un aizbrauc.
Runa ir par pirmajiem pēckara gadiem. Nodibinājies zvejnieku artelis, nacionalizēti zvejas rīki; viss, kas saistīts ar pārtikas ieguvi, ir tautsaimnieciski svarīgs, un zvejnieki kļūst par savam laikam salīdzinoši labi atalgotu sabiedrības daļu.
Nav jau tā, ka Ventspilī visi zvejnieki dzīvotu Ostgalā. Bet Ostgalā sākas un beidzas viņu ikdienas darba gaitas. Tāpēc Ostgals ir stratēģiski svarīgs. Tas tiek apzināti apgādāts ar vietām, kur var katrā laikā dabūt šņabi un desu maizi.
Volta loks ir tāda sprauga
Kuru Ampērs pārlēkt rauga.
Volts – to minēt nebūs grēks –
Ir šīs strāvas dzinējspēks.
Strāva neblandās kā teļš,
Kirhofs rāda, kur tai ceļš.
Un, kad strāva vados dodas,
Džoula siltums tajos rodas.
Ampērs steidzas vadā iekšā,
Oms tam aizliek kāju priekšā,
Vadi kūp un dzirkstis jūk,
Ampērs Omam garām sprūk.
Spriegums aiziet strāvai priekšā,
Strāva netiek vadā iekšā.
Ampērs domā – nu ir slikti,